Okupācijas jēdziens. Saruna par tā nozīmi Latvijas 20. gadsimta vēsturē un politikā
Raidījumu ciklā “Kas tad bija?” Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieki Gints Apals un Edvīns Evarts sarunājas par okupācijas jēdziena nozīmi Latvijas 20. gadsimta vēsturē un politikā.
Latvijas plašsaziņas līdzekļos un pat politiskajos vēstījumos parasti dominē okupācijas jēdziena sadzīviska izpratne. Doma, ka okupācija ir tad, ja mūsu mājās ienāk svešinieki, atņem mantu, liek strādāt savā labā, arestē, izsūta, iesloga, pat nogalina. Tas ir pretstats pieņēmumam, ka viss būs labi, ja pie varas atradīsies vietējie cilvēki. Zināmā mērā šo priekšstatu atkārto un pastiprina ziņas par karu Ukrainā, kur viss ļaunums ceļas no Krievijas agresijas un krievu karavīru rīcības.
Taču juridiskā nozīmē okupācijas jēdziens primāri attiecas uz starpvalstu bruņoto konfliktu jomu. Okupācija sākas, kad kāda teritorija tiek pakļauta naidīgai varai, un beidzas, kad tāda kontrole vairs nepastāv. Svarīgi, ka okupantam nav suverēnu tiesību, kontrole pastāv tikai uz zināmu (un parasti samērā īsu) laiku. Ja okupāciju rada agresija pret suverēnu valsti, tad arī okupācijas režīms ir prettiesisks.
Šādas situācijas Latvijas 20. gadsimta vēsturē zināmas jau kopš Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara perioda. Latvijas valsts tika nodibināta Vācijas okupācijas apstākļos, bet 1918.–1921. gadā Latvijas teritorijā pastāvēja arī citas situācijas, ko varētu saukt par okupāciju. Taču tās bija samērā īslaicīgas, noslēdzās ar varas nodošanu Latvijas valdībai un attiecību noregulēšanu sarunu ceļā. Britu, franču, poļu, igauņu un lietuviešu spēku darbību Latvijas teritorijā vēsturnieki parasti vērtē pozitīvi, jo gala rezultātā tā sekmēja Latvijas neatkarības nostiprināšanos.
Padomju un nacistu okupācijas ir kas cits, to nosaka divi iemesli.
Pirmkārt, abi totalitārie režīmi izvērsa asiņainu teroru pret Latvijas tautu un fundamentāli mainīja sabiedrisko iekārtu.
Otrkārt, šīs okupācijas kopumā ilga 51 gadu, un to radītās negatīvās pārmaiņas bija neatgriezeniskas. Latvija tika anektēta, līdz ar to šeit tika ieviestas padomju vai nacistu juridiskās normas un sociālekonomiskie modeļi.
Būtībā vienmēr, kad runājam par padomju okupāciju, vajadzētu uzsvērt vārdkopu “okupācija un aneksija”. Tieši aneksija kā ilgstošs stāvoklis radīja apstākļus Latvijas sovetizācijai – nekontrolētai migrācijai, bezjēdzīgai industrializācijai, rusifikācijai un vispusīgai individuālās brīvības apspiešanai.
Neatkarības atjaunošana Latvijai deva iespēju atkal attīstīties patstāvīgi, taču nevarēja atgriezt sabiedrību tajā stāvoklī, kas pastāvēja pirms okupācijas 1940. gadā. Pilnīgākai vēstures izpratnei būtu vajadzīga lielāka skaidrība par jēdzienu saturu un korekts to lietojums.
Saistībā ar okupācijas vārdu jau sen iesakņojušies daži pārpratumi. Piemēram, nereti dzirdamā frāze “okupācijas neatzīšanas politika”. Neatzīt okupāciju nozīmē izlikties, ka tās nebija, taču šīs vārdkopas nozīme ir gluži pretēja. Patiesībā domāta padomju aneksijas neatzīšana – fakts, ka ASV un vēl 29 pasaules valstis 51 gadu atteicās atzīt Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai par leģitīmu darbību un faktu ar juridiskām sekām.
Raidieraksta tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija, par tā saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
South Africa